Marmors arhitektūrā tiek izmantots jau kopš senseniem laikiem – senie romieši to bija iecienījuši kā vienu no plaši izmantojamajiem materiāliem. Tas tiek ievests no dažādām ieguves vietām visos kontinentos, izņemot Antarktīdu.

Marmoru varētu dēvēt par ‘’delikātu’’ akmeni. Salīdzinājumā ar granītu, tas ir ‘’mīkstāks’’, maigāks, patīkams pieskārienam. Ne velti tas ir materiāls, kuru romieši un grieķi lika lietā, izgatavojot skulptūras senajās kultūrās, un ko izmanto mākslas darbos arī mūsdienās.

Marmors ir ļoti piemērots interjeriem: dekoratīviem elementiem – kolonnām, uzlikām, apmalēm.

Tāpat to bieži vien izmanto baseinu apdarei, galdu un citu mēbeļu virsmām, grīdām, vannas istabās, pirtīs – arī lāvās, sienu paneļiem, kamīnu apdarei, kāpnēm iekštelpās, u.c.

Marmora toņu gamma variē no koši balta līdz pavisam tumšiem, piesātinātiem toņiem.

Pieejami arī toņi, kas ir nepārspējami savā skaistumā – sarkans un zils marmors (ar krāšņu dzīslojumu vai bez tā).

Marmoru iespējams pulēt, kā rezultātā atklājas materiāla krāšņums, savukārt izmantojot “vecināšanas” tehniku   – atklājas marmora struktūra un dzīslojums.